Pirkumu grozs
Grozs ir tukšs
- Veloprofs atbalsta
- 3950 views
Divdesmit piedzīvojumiem bagātas dienas! Tā es nosauktu “Dakteru klaunu labdarības maratonu". Sākot ar Dakteru klaunu pavadīšanu mani tālajā ceļā, līdz brīdim, kad ar dūmu svecēm, sarkano lentu un gavilēm viņi mani sagaidīja atpakaļ “Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā“.
Dodoties uz katru pilsētu, kur strādā Dakteri Klauni, nācās braukt pa dažnedažādākajiem ceļiem - asfalts, grants, meža ceļi, šauri ceļi, plati ceļi, kā arī remontējamie ceļu posmi. Bet nokļūstot katrā pilsētā un ieraugot savus klaunu kolēģus, šie visi ceļi šķita tīrais nieks! It īpaši tajā brīdī, kad ieraugi kolēģos smaidu un to, kā viņi teic labos vārdus un novēl veiksmīgu turpmāko ceļu.
Tāpat arī bija ar laikapstākļiem! Nebija jau tā, ka katru dienu spīdēja saule un bija patīkams vasaras laiks! Man tieši vieglāk būtu nosaukt, cik dienas no 20 spīdēja saule nevis lija lietus, jo lija gandrīz katru dienu.. Piemēram, otrajā dienā, kad no Aizkraukles devos caur Jēkabpili uz Neretu, es biju knapi nobraucis 30 kilometrus, kad jau biju 4 reizes nomainījis sausas drēbes! Bet braucot no Raunas uz Aloju, kad bija palicis posms Valmiera – Aloja, arī sāka līt lietus, bet nepārğērbos, tieši tajā dienā man lietus šķita patīkams un es viņu izbaudīju…
.jpg)
Dodoties ceļā pa visu Latviju, es aicināju cilvēkus man pievienoties un nobraukt kādu kopīgu kilometru ar mani! Un tā vienā no pilsētām, kur nakšņoju, nākamajā dienā mani pavadīja krietns cilvēku pulciņš. Lieki piebilst, ka tā bija mana dzimtā pilsēta Lubāna, kur raibā dāmu pulciņā un vietējiem puikām izvingrojāmies rīta rosmē un izbraucām cauri Lubānai! Cik labi ir būt mājās, bet bija jādodas tālāk garajā ceļā, jo Lubāna bija vien septītās maratona dienas mērķis.
.jpg)
Bet nu par neveiksmēm! Neizpalika arī kāds kritiens no velosipēda, dodoties prom no Daugavpils, kad biju jau kādus 10 kilometrus no Krāslavas mani bildēja fotogrāfs un ar frāzi “Skaties kā es māku" es uzgūlos uz velosipēda beņķa un tēloju Supermenu. Viss jau būtu labi, ja es nebūtu braucis lejā no kalna, līdz ar to ātrums bija nedaudz lielāks kā es biju plānojis un mēģinot apstāties, nesavācos un kritu gar zemi... Ceļi pušu, plauksta pušu, bet galvenais, ka ričukam ne skādes.
Šīs divdesmit dienas man bija kā nometne starp sevi un manu Dakteri klaunu! Kādreiz es domāju, ka Jānis ir atradis Dakteri Jaukuli, bet patiesībā šajā Labdarības maratonā Dakteris Jaukulis atrada mani! Šis klauns, kas strādā ikdienā ar bērniem slimnīcā, iekšēji strādāja ar mani, lai es spētu nobraukt šos 2099 kilometrus šajās 20 labdarības maratona dienās!a